Varroa destructor populācijas pieaugums bišu saimē ir ļoti straujš, ģeometrisks process, kas, ja netiek kontrolēts, viena sezonas laikā var novest pie kritiska invāzijas līmeņa, kad saimei izdzīvot vairs nav iespēju. Viena apaugļota mātīte dažu mēnešu laikā var radīt desmitiem jaunu ērču, un to vairošanās cikls ir cieši saistīts ar bišu perējuma attīstību. Jo vairāk perējuma – jo lielākas ērču vairošanās iespējas.
Galvenais Varroa vairošanās avots – trānu perējums. Trānu peru šūnās attīstība ilgst apmēram 24 dienas – ilgāk nekā darbinieču (21 diena), tādēļ ērcēm ir vairāk laika dēt olas un izaudzēt vairāk pēcnācēju. Vienā trānu peru šūnā var tikt iedētas līdz sešām olām, no kurām vidēji izšķiļas 2.2–2.6 mātītes. Savukārt darbinieču peru šūnā īsākā attīstības perioda dēļ izdzīvo vidēji 1.45 meitas. Šī iemesla dēļ trānu perējums tiek inficēts līdz pat 8–10 reižu biežāk nekā darbinieču.
Izšķīlušās no peru šūnas, mātes ērce un tās meitas pāriet ārējā fāzē, īsu laiku dzīvojot uz pieaugušām bitēm. Šajā periodā tām jāatrod jauna piemērota peru šūna, kurā atkal varētu vairoties. Ārējās fāzes ilgums starp reproduktīvajiem cikliem var atšķirties, bet vidēji ir ap 7 dienām (svārstās no 5 līdz 14 dienām), ja stropā ir perējums. Viens pilns reproduktīvais cikls, kas ietver laiku aizvākotā šūnā un ārējo fāzi, ilgst aptuveni 19–22 dienas (ap 12–15 dienu šūnā + 7 dienas uz pieaugušām bitēm).
Varroa mātītes var iziet cauri 3–4 secīgiem reproduktīvajiem cikliem. Eksperimentālos apstākļos konstatēts, ka ērces var vairoties pat līdz septiņām reizēm.
Trīs mēnešu laikā (ap 90 dienu) viena ērce teorētiski varētu pabeigt 4–5 reproduktīvos ciklus, ja visu laiku būtu pieejams perējums un katrs cikls būtu veiksmīgs.
Tādēļ trīs mēnešos viena ērce atkarībā no perējuma tipa un ciklu skaita var dot pēcnācējas:
• 4–8 dzīvotspējīgas mātītes, ja notiek 4 cikli darbinieču perējumā (vidēji pa 1–2 meitām ciklā);
• 8–12 dzīvotspējīgas mātītes, ja notiek 4 cikli trānu perējumā (vidēji pa 2–3 meitām ciklā).
Ārējās fāzes izplatīšanās mehānisms ir vēl viens svarīgs populācijas pieauguma aspekts. Pieaugušās, no šūnām izšķīlušās ērču mātītes piestiprinās pie pieaugušām bitēm un tiek nēsātas pa visu stropu, tā sasniedzot jaunas, vēl neinvadētas peru šūnas. Turklāt ērces izplatās starp saimēm: bišu maldīšanās, spietošana vai laupīšana ceļā. Spiets, atstājot stropu, var aiznest līdzi arī būtisku daļu ērcu – dažos gadījumos pat līdz 50 procentiem visas stropa Varroa populācijas. Tomēr atlikušās ērces saimē ātri kompensē zaudējumu, tiklīdz parādās jauns perējums.
Lielākais Varroa populācijas pieauguma lēciens novērojams vasarā – tas ir periods, kad stropā ir bagātīgi gan darbinieču, gan trānu perējums. Tas rada labvēlīgus apstākļus vairošanai, tāpēc dažu nedēļu laikā ērču skaits var dubultoties. Rudenī, kad perējuma daudzums samazinās, bet vēl attīstās ziemas bites, situācija kļūst bīstama. Tā kā tieši šīm bitēm jāziemo, to invāzija pat ar nelielu Varroa populāciju var būt izšķirošs faktors saimes neizdzīvošanai.
Populācijas dinamika cieši saistīta ar biškopja izmantotajiem kontroles pasākumiem. Piemēram, trānu perējuma izgriešana no stropa var būtiski samazināt ērču vairošanās iespējas. Efektīvas ir arī perējuma pauzes — dabiskas vai mākslīgi radītas, piemēram, izolējot bišu māti, lai uz īsu brīdi apturētu perējuma audzēšanu. Tā kā ērces nevar vairoties bez perējuma, pat īss pārtraukums samazina to populāciju. Tomēr svarīgi ņemt vērā laiku — pārāk vēlu ieviesti pasākumi (kad jau veidojas ziemas bites) saimi no bojāejas nepasargās.