Varroa destructor ērces ir viens no nozīmīgākajiem bišu (Apis mellifera) draudiem pasaules mērogā. Kaut arī pašas ērces ir salīdzinoši mazas, to ietekme uz atsevišķām bitēm un visu saimi ir daudzpusīga un sistēmiska.
Lielākais Varroa nodarītais kaitējums ir tieši saistīts ar taukķermeņa bojājumiem. Šis orgāns veic daudzas dzīvībai svarīgas funkcijas: tas nepieciešams imūnai aizsardzībai, termoregulācijai, šķidruma līdzsvara uzturēšanai, vitellogenīna ražošanai, olbaltumvielu un lipīdu sintēzei, enerģijas uzkrāšanai un mobilizēšanai, kā arī pesticīdu detoksikācijai. Bojājot šo orgānu, bites zaudē fizioloģisko rezervuāru, kas nepieciešams gan ikdienas funkcijām, gan ilgstošākai izdzīvošanai, īpaši aukstajā gadalaikā.
Turklāt Varroa ērces nodara fiziskus bojājumus kūniņām. Kad tās tiek caurdurtas, Varroa ērces var tieši pārnest dažādus vīrusus, starp kuriem vislabāk zināmais ir deformēto spārnu vīruss (DWV). Šādas bites, pat ja sasniedz pieauguša kukaiņa stadiju, ir vājas, īsmūžīgas un nederīgas stropa funkciju veikšanai.
Svarīgs pieaugušas bites ievainojuma aspekts – egzoskeleta jeb hitīna apvalka bojājums. Ērces caurdur cieto aizsargslāni, lai piekļūtu bišu iekšējiem audiem. Šie dūrieni kļūst par ieejas vārtiem baktērijām, sēnēm un vīrusiem, jo dabiskā barjera starp bites iekšieni un ārējo vidi tiek bojāta. Tas paver ceļu infekcijām, kas stropā var izplatīties ļoti ātri. Fiziski bojātā ķermeņa, novājinātas imunitātes un tiešas vīrusu inficēšanas kombinācija izraisa spēcīgu atsevišķu bišu novājināšanos un arvien pieaugošu infekcijas spiedienu stropā.
Īpaši bīstami ir, ja Varroa ērces bojā ziemas bites. Šīm bitēm jāizdzīvo vairākus mēnešus un pavasarī jāizaudzē pirmais perējums. Ja to taukķermeņa rezerves ir bojātas jau kāpuru stadijā, tās neizstrādā nepieciešamo izturību, kļūst vājas, ātri mirst un nespēj pildīt dzīvībai svarīgus uzdevumus. Rezultāts – saimes izsīkums, samazināta populācija un galu galā bojāeja līdz pavasarim.
Viss šis kaitējums – no atsevišķas bites līdz saimes līmenim – bieži izpaužas pakāpeniski, tāpēc bez pastāvīgas kontroles saimes novājināšanās nereti tiek pamanīta tikai tad, kad jau ir par vēlu. Šī iemesla dēļ Varroa destructor ir viens no bīstamākajiem un visgrūtāk kontrolējamiem bišu ienaidniekiem mūsdienu biškopībā.