Bišu saimē katra strādniekbite veic atšķirīgus darbus atkarībā no sava vecuma. To sauc par vecuma polietismu — parādību, kad bite dzīves gaitā pakāpeniski pāriet no viena uzdevuma pie cita, un tas notiek ļoti skaidrā un sakārtotā secībā. Šīs pārmaiņas nav nejaušas, jo tās regulē hormoni, bites fizioloģiskais stāvoklis un vides apstākļi, un jo īpaši saimes vajadzības.
Strādniekbites dzīve sākas ar izšķilšanos no šūnas. Tikko izšķīlusies bitei ir mīksts ķermenis, jo tās hitīna apvalks vēl nav pilnībā sacietējis. Tāpēc pirmajās dažās dienās tā veic vieglus iekšējos darbus, piemēram, tīra kāršu šūnas, silda perus. Pēc dažām dienām tā sāk rūpēties par kāpuriem, kļūst par barotāju un ražo bišu pieniņu. Tālāk, attīstoties tās ķermenim un dziedzeriem, bite sāk ražot vasku, būvēt kāres, sargāt ligzdu no ienaidniekiem, bet pēdējā dzīves posmā kļūst par vācēju, kas lido laukā vākt nektāru, ziedputekšņus un ūdeni.
Šo uzdevumu maiņu kontrolē divi galvenie hormoni, t.i., juvenīlais hormons (JH) un vitellogenīns (Vg). Jaunām bitēm raksturīgs augsts vitellogenīna līmenis. Vitellogenīns ir olbaltumviela, kas palīdz ražot bišu pieniņu, stiprina bišu imūnsistēmu un uztur bites dzīvotspēju. Kamēr vitellogenīna līmenis ir augsts, juvenīlā hormona daudzums paliek zems. Šajā laikā bite uzturas stropa iekšpusē un veic iekšējos darbus.
Bitēm novecojot, vitellogenīna daudzums pakāpeniski samazinās. Vienlaikus ar vitellogenīna samazināšanos sāk pieaugt juvenīlā hormona (JH) līmenis. Juvenīlais hormons darbojas kā „slēdzis“, kas veicina bites pāreju pie bīstamākiem un fiziski aktīvākiem uzdevumiem, piemēram, sargu pienākumiem un izlidošanu laukā. Kad JH palielinās, tas nomāc pieniņu ražojošo dziedzeru darbību un aktivizē citus orgānus (t.i., dzeloņa dziedzerus, lidošanas muskuļus).
Dabiski rodas jautājums: kā šie hormoni zina, kad mainīties? Patiesībā hormonu līdzsvaru regulē ne tikai bites vecums, bet arī vides un sociālie signāli. Viens no galvenajiem šīs regulācijas mehānismiem ir feromons etiloleāts. Tas ir kā sociāls inhibējošs feromons. Šo feromonu izdala vecākas bites, pārstrādājot medu. Tas nozīmē, ka vecāko bišu izdalītie feromoni var ietekmēt jaunākās bites, palēninot to juvenīlā hormona (JH) uzkrāšanos. Tādējādi saimē tiek radīts līdzsvars. Kad ir pietiekami daudz vācēju (kas izdala etiloleātu), jaunās bites ilgāk paliek par barotājām, jo vecāko bišu feromoni nomāc JH sintēzi un kavē to pāreju pie citiem uzdevumiem. Un otrādi, ja vācēju pēkšņi kļūst mazāk, piemēram, daļa no tiem iet bojā, saimēm trūkst šo „bremzējošo“ feromonu. Tad juvenīlā hormona daudzums jaunākajās bitēs sāk pieaugt straujāk, tāpēc tās agrāk pāriet uz vācēju darbu. Tādējādi saime ātri pielāgojas negaidītām pārmaiņām.
Šīs hormonālās pārmaiņas ir arī cieši atkarīgas no bišu uztura. Jaunās bites, kas saņem vairāk ziedputekšņu (olbaltumvielu), ilgāk paliek par barotājām, jo to vitellogenīna līmenis saglabājas augstāks. Kad ziedputekšņu trūkst, bites ātrāk pāriet pie vākšanas darbiem. Tā ir svarīga adaptācija, kas ļauj saimei izdzīvot grūtākus periodus.
Tātad, strādniekbites vecums ir tikai daļa no visas sistēmas. Daudz svarīgāka ir organisma fizioloģiskā un hormonālā gatavība, kas jutīgi reaģē uz saimes vajadzībām un vides pārmaiņām. Viss notiek ļoti precīzi un sakārtoti, JH un Vg hormoniem darbojoties kā galvenajiem regulatoriem, bet sociālajiem feromoniem — kā papildu kontroles mehānismam. Šis mehānisms ir unikāls ar to, ka tas ļauj bišu saimei elastīgi reaģēt uz jebkurām iekšējām un ārējām pārmaiņām. Katra bite it kā nes sevī „iekšējo pulksteni“, taču šo pulksteni nepārtraukti koriģē saimes vajadzības, feromonālie signāli un vides apstākļi.