Bišu dzīvi veido virkne sarežģītu pārvērtību – no maza kāpura līdz pieaugušai bitei vai bišu mātei. Šīs pārvērtības vada hormoni – iekšējie ķīmiskie signāli, kas nosaka, kā bite attīstīsies un kādu lomu tā pildīs saimē. Svarīgākie bišu hormoni ir juvenīlais hormons (saīsināti JH) un ekdisteroīdi. Tie regulē gan ķermeņa attīstību, gan uzvedības izmaiņas, gan bites ilgmūžību, gan spēju vairoties.
No kāpura līdz bišu mātei vai strādniecei
Kad bite vēl attīstās kāpura stadijā, tās nākotnes liktenis (bišu māte vai strādniece) ir atkarīgs no diviem faktoriem – barības un hormonu daudzuma. Topošās bišu mātes kāpuri saņem vairāk bišu pieniņa. Bišu piens ir ne tikai barojošāks, bet arī hormonu avots, kas palielina JH līmeni. Šī pieauguma dēļ kāpurs attīstās par bišu māti. Savukārt citi hormoni, ko sauc par ekdisteroīdiem, palīdz kāpuram pārvērsties kūniņā, bet vēlāk – pieaugušā bitē. Tie ir atbildīgi par metamorfozi, kad mainās bites ķermeņa forma un izveidojas eksoskelets un noformējas pilnībā attīstījies kukainis. Šajā periodā veidojas arī ļoti svarīgs audu veids, jau apspriestais baltais taukķermenis. Tas uzkrāj enerģiju, ražo olbaltumvielas (piemēram, vitellogenīnu) un stiprina bites noturību pret apkārtējās vides faktoriem.
Hormoni pieaugušajās strādniecēs
Bišu dzīves gaita ir elastīga un atkarīga no to vecuma, fizioloģiskā stāvokļa un saimes vajadzībām. To, kādu darbu konkrētā bite veiks (vai tā kops perus, vai lidos vākt nektāru), regulē hormoni, un īpaši nozīmīgs ir jau minētais JH. JH ir galvenais darbu regulators. Jaunās bites ar zemu JH līmeni strādā stropa iekšpusē: tīra šūnas, silda ligzdu, baro kāpurus, ražo pieniņu, būvē kāres. Aptuveni 15–20 dzīves dienā JH līmenis sāk celties, un bite kļūst par vācēju. Tomēr šis process nav absolūti fiksēts. Bišu darbu attīstība ir elastīga un reaģē uz mainīgajām saimes vajadzībām. Ja saime zaudē bišu vācējas, jaunākas bites var ātri kļūt par vācējām. Šādos gadījumos JH līmenis paaugstinās agrāk nekā parasti un jaunā bite var sākt lidot jau četru dienu vecumā.
Ziemas bitēm raksturīgs zems JH līmenis, daudz vitellogenīna un taukaudu. Tas ļauj tām izdzīvot visu ziemu.
Kā bites “uzzina”, ka trūkst vācēju?
Par to runāsim vairāk feromonu tēmā, bet jāapzinās, ka saimes darbība nepārtraukti tiek koordinēta ar ķīmisku signālu palīdzību, ko sauc par feromoniem. Viens no svarīgākajiem feromoniem šajā gadījumā ir etiloleāts. To ražo bišu vācējas. Kamēr vācēju ir pietiekami, etiloleāta koncentrācija stropā ir augsta. Tas darbojas kā kavējošs signāls jaunākām bitēm, sakot: “bitīt, nesteidzies pieaugt, mums pagaidām pietiek vācēju”. Kad vācēju kļūst mazāk, etiloleāta līmenis krītas. Tas ir signāls jaunākām bitēm sākt ražot vairāk JH un pārņemt vācējas lomu. Šī sistēma ļauj bišu saimei elastīgi un ātri pielāgoties videi.
Bišu māte – hormonu kontrolēta ilgmūžīga „ražotāja“
Bišu mātes hormoni galvenokārt regulē reprodukciju. Atšķirībā no strādniecēm JH stimulē olnīcu darbību, nevis uzvedības izmaiņas. Interesanti, ka bišu māte, pateicoties augstam vitellogenīna un taukaudu daudzumam, dzīvo ievērojami ilgāk nekā strādnieces – pat līdz 5 gadiem.