Acarapis woodi populācijas pieaugums norisinās nemanāmi. Tas ir atkarīgs no saimes spēka, sezonas perioda un jauno bišu daudzuma. Tā kā šī ērce dzīvo bišu trahejās, ērču populācijas dinamika atšķiras no ārējiem parazītiem (Varroa desctructor) – Acarapis woodi ar neapbruņotu aci neredzam, un tikai sasniedzot kritisko līmeni bitenieks pamana sekas. Starp citu, svarīgi pieminēt, ka šīs ērces ārējā vidē ilgi izdzīvot nevar, tāpēc tām nepieciešams dzīvs saimnieks.
Galvenais šo ērču izplatīšanās veids – ciešs kontakts starp bitēm. Ērces tiek pārnestas tieša saskarsmē, kad jauna bite nonāk kontaktā ar jau inficētu strādnieci. Tādējādi, jo blīvāka stropa populācija, jo labvēlīgāki apstākļi inficēšanai.
Šo ērču inficētības līmenis īpaši pieaug pavasarī un vasaras sākumā, kad intensīvi tiek audzētas jaunās bites. Tieši šīs, līdz 14 dienu vecas bites, ir visneaizsargātākās – to traheju atveres vēl ir pietiekami atvērtas, tādēļ ērces viegli iekļūst elpceļos un sāk jaunu vairošanās ciklu. Jo vairāk jauno bišu – jo straujāks populācijas pieaugums. Starp citu, populācija aug straujāk arī sliktāku laika apstākļu gadījumā, jo bites ilgāk uzturas slēgtā, saspiestā telpā un vairāk savstarpēji kontaktējas, atvieglojot ērču izplatīšanos.
Lielākais Acarapis woodi daudzums saimē parasti novērojams vasaras vidū un beigās, tieši tajā laikā, kad saimē ir daudz jauno bišu un ērces paspēj iziet vismaz vairākus pilnus vairošanās ciklus. Šajā laikā vienas bites trahejās var būt vairāki desmiti vai pat virs simta pieaugušu indivīdu. Šāds inficētības līmenis laika gaitā izsmeļ saimi, pat ja simptomi paliek nemanāmi.
Rudenī, kad jauno bišu audzēšana ievērojami samazinās, jaunu inficēšanās gadījumu skaits arī sarūk, taču tas nenozīmē, ka populācija pati no sevis izzūd – ērces paliek saimnieku trahejās un var veiksmīgi pārziemot kopā ar bitēm. Tādēļ vājas, neizturīgas saimes pavasarī var mosties jau ar ievērojamu ērču populāciju.
Tomēr populācijas pieaugumu būtiski ietekmē saimes ģenētika. Izturīgas pasugas, piemēram, Apis mellifera buckfast, raksturojas ar zemāku inficētību ar Acarapis woodi ērcēm. Šādās saimēs inficēšanās līmenis parasti saglabājas zemāks pat tad, ja apstākļi ērču izplatībai ir labvēlīgi.
Apkopojot, Acarapis woodi populācija bišu saimē aug līdz ar sezonālo jauno paaudžu pieaugumu, un lielākais izplatības apjoms tiek sasniegts vasaras vidū. Lai šo procesu kontrolētu, jānovēro ne vien simptomi, bet arī jāzina, kad saime ir visuzņēmīgākā pret infekciju.